Kas ir trusis?
Truši pieder pie zīdītāju klases, zaķveidīgo kārtas, zaķu dzimtas, trušu ģints, suga - parastais trusis.
Savvaļas trušu dzimtene ir Rietumeiropa. Tie ir nakts dzīvnieki. Dzīvo pa pāriem vai kolonijās mežos, krūmājos, gravās. Dzīvošanai rok dziļas alas.
Nereti rodas jautājumi par zaķu un trušu krustošanu. Truši un zaķi pieder pie vienas dzimtas, taču bioloģiskās īpatnības šīm ģintīm ir atšķirīgas, tāpēc to krustošana praktiski nav iespējama.
Savvaļas trušu dzimtene ir Rietumeiropa. Tie ir nakts dzīvnieki. Dzīvo pa pāriem vai kolonijās mežos, krūmājos, gravās. Dzīvošanai rok dziļas alas.
Nereti rodas jautājumi par zaķu un trušu krustošanu. Truši un zaķi pieder pie vienas dzimtas, taču bioloģiskās īpatnības šīm ģintīm ir atšķirīgas, tāpēc to krustošana praktiski nav iespējama.
Galvenās zaķa un truša atšķirības
Zaķis
|
Trusis
|
Pieaugušiem trušiem ir 28 zobi. Piena zobu nomaiņa ilgst no 18-30 dienu vecumam. Pastāvīgi augošie priekšzobi ir gari un izliekti. Tie nodilst, trusim graužot barību. Ja sakodiens ir nepareizs un tie nenodilst, tad zobi izaug gari un tie regulāri jānokniebj, lai trusis varētu uzņemt barību.
Trušiem ir vienkameras kuņģis, kura tilpums ir 180-200 ml. Kuņģa sula izdalās nepārtraukti. Tā kā kuņģa sienās ir maz muskuļaudi, un barība no kuņģa tālāk galvenokārt tiek virzīta mehāniskā veidā, pienākot klāt jaunai barības masai, tad trušiem barotavā visu laiku ir jābūt kādai barībai. Pieaudzis trusis ēd ap 30 reizēm diennaktī, bet trusēni - pat līdz 80 reizēm. Ja trusim barība pieejama tikai neilgu laiku, tās patēriņš palielinās un gremošanas sistēma nestrādā pilnvērtīgi.
Kopējais zarnu garums 8-10 reizes pārsniedz ķermeņa garumu, tāpēc cauri visam gremošanas traktam tā iziet aptuveni 3 diennaktīs.
Trušiem ir raksturīga koprofāgija - savu mēslu ēšana. Tā parasti izpaužas naktī, jo šajā laikā izdalītie mēsli, gļotām klātu, mīkstu lodīšu veidā, satur vairāk proteīna un ievērojamu daudzumu B grupas vitamīnu. Trusēniem tā sāk parādīties no 3 nedēļu vecuma, kad viņi pamet ligzdu un sāk ēst citu barību, ne tikai mātes pienu. Tāpēc, lai izvairītos no kokcidiozes un baktēriju slimībām, būriem jābūt labā sanitārā stāvoklī.
Trušiem ir vāja redze, taču dzirde un oža ir teicama. Tādēļ mātes savus mazuļus atšķir pēc smaržas nevis krāsas.
Normāla ķermeņa temperatūra ir 38,8-39,5 grādi, taču tā lielā mērā ir atkarīga no ārējās vides temperatūras. Ziemā tā var pazemināties līdz 37 grādiem, bet vasarā paaugstināties līdz 40-41 grādam. Tāpēc trušus turot ārā, barības patēriņš palielinās.
Sirds pukst 120-160 reizes minūtē, taču uztraukumā sitienu skaits ievērojami palielinās. Normāli elpo 45-60 reizes minūtē. Trusis slikti panes stresa situācijas, tās var beigties pat letāli.
Niecīgās plaušu masas dēļ (35 g) truši ir jūtīgi pret amonjaku, tādēļ trušu mītnēm jābūt labi ventilētām. Liela amonjaka koncentrācija var iedarboties nāvējoši.
Āda trušiem ir salīdzinoši plāna. Tēviņiem tā ir nedaudz biezāka nekā mātītēm. Ādu ar ķermeņa muskulatūru savieno saistaudu slānis, kas ir diezgan vāji attīstīts.
Ādu klāj apmatojums. Tā pamatmasu veido pavilna, kas pazemina ādas siltumvadāmību. Apmatojumam kuplumu piešķir virzošie mati, kas ir reti, taisni un garāki par pārējiem. Apmatojuma pamattonis ir atkarīgs no akotmatiem, kas nosedz un aizsargā pavilnu no samirkšanas un savelšanās.
Truši apmatojumu maina visas dzīves laikā noteiktos posmos. Pirmo reizi trusēni apmatojumu maina mēneša vecumā, kad tiek nomainīta bērnu pūka. Nākamās maiņas notiek 3,5-4,5 un 7,5-8 mēnešu vecumā. Vecākiem trušiem apmatojums mainās sezonāli - pavasarī un rudenī. Vasarās apmatojums ir plāns, taču ziemās biezs un ar bagātīgu pavilnu, tāpēc arī vasarā nav iespējams iegūt kvalitatīvas kažokādas.
Trušiem ir vienkameras kuņģis, kura tilpums ir 180-200 ml. Kuņģa sula izdalās nepārtraukti. Tā kā kuņģa sienās ir maz muskuļaudi, un barība no kuņģa tālāk galvenokārt tiek virzīta mehāniskā veidā, pienākot klāt jaunai barības masai, tad trušiem barotavā visu laiku ir jābūt kādai barībai. Pieaudzis trusis ēd ap 30 reizēm diennaktī, bet trusēni - pat līdz 80 reizēm. Ja trusim barība pieejama tikai neilgu laiku, tās patēriņš palielinās un gremošanas sistēma nestrādā pilnvērtīgi.
Kopējais zarnu garums 8-10 reizes pārsniedz ķermeņa garumu, tāpēc cauri visam gremošanas traktam tā iziet aptuveni 3 diennaktīs.
Trušiem ir raksturīga koprofāgija - savu mēslu ēšana. Tā parasti izpaužas naktī, jo šajā laikā izdalītie mēsli, gļotām klātu, mīkstu lodīšu veidā, satur vairāk proteīna un ievērojamu daudzumu B grupas vitamīnu. Trusēniem tā sāk parādīties no 3 nedēļu vecuma, kad viņi pamet ligzdu un sāk ēst citu barību, ne tikai mātes pienu. Tāpēc, lai izvairītos no kokcidiozes un baktēriju slimībām, būriem jābūt labā sanitārā stāvoklī.
Trušiem ir vāja redze, taču dzirde un oža ir teicama. Tādēļ mātes savus mazuļus atšķir pēc smaržas nevis krāsas.
Normāla ķermeņa temperatūra ir 38,8-39,5 grādi, taču tā lielā mērā ir atkarīga no ārējās vides temperatūras. Ziemā tā var pazemināties līdz 37 grādiem, bet vasarā paaugstināties līdz 40-41 grādam. Tāpēc trušus turot ārā, barības patēriņš palielinās.
Sirds pukst 120-160 reizes minūtē, taču uztraukumā sitienu skaits ievērojami palielinās. Normāli elpo 45-60 reizes minūtē. Trusis slikti panes stresa situācijas, tās var beigties pat letāli.
Niecīgās plaušu masas dēļ (35 g) truši ir jūtīgi pret amonjaku, tādēļ trušu mītnēm jābūt labi ventilētām. Liela amonjaka koncentrācija var iedarboties nāvējoši.
Āda trušiem ir salīdzinoši plāna. Tēviņiem tā ir nedaudz biezāka nekā mātītēm. Ādu ar ķermeņa muskulatūru savieno saistaudu slānis, kas ir diezgan vāji attīstīts.
Ādu klāj apmatojums. Tā pamatmasu veido pavilna, kas pazemina ādas siltumvadāmību. Apmatojumam kuplumu piešķir virzošie mati, kas ir reti, taisni un garāki par pārējiem. Apmatojuma pamattonis ir atkarīgs no akotmatiem, kas nosedz un aizsargā pavilnu no samirkšanas un savelšanās.
Truši apmatojumu maina visas dzīves laikā noteiktos posmos. Pirmo reizi trusēni apmatojumu maina mēneša vecumā, kad tiek nomainīta bērnu pūka. Nākamās maiņas notiek 3,5-4,5 un 7,5-8 mēnešu vecumā. Vecākiem trušiem apmatojums mainās sezonāli - pavasarī un rudenī. Vasarās apmatojums ir plāns, taču ziemās biezs un ar bagātīgu pavilnu, tāpēc arī vasarā nav iespējams iegūt kvalitatīvas kažokādas.